Skip to main content
 
 

Tiesiskuma deFektīvstāsts

AČGĀRNI.LV piebilde:
Sākotnēji, šo interviju bija plānots publicēt vispirms latviskajā presē - nra.lv, vēlāk no tās tika pateikts, ka klāt pielikšot piebildi no viņu žurnālistes, kura bija uz veselām divām tiesas sēdēm, jo viņas viedoklis esot atšķirīgs no manējā, taču tad (cik man zināms pateicoties Ivaram Bičkovičam), intervija tika ''nobičkota'' pilnībā. Liels paldies Viktoram un avīzei ''7 Sekretov'' par to, ka vismaz krieviski runājošo Latvijas auditoriju tā sasniegs. Arī tas jau ir daudz, jo latviski publicēt kaut ko tādu nav iespējams. Kādēļ šāda bloķēšana? Ja šī lieta būtu spīdoši izmeklēta, ja viss tiešām būtu pierādīts, vai, ja es būtu kaut kāds trakais, kurš nepamatoti uzbrūk tiesībsargiem. Vai Jūsuprāt, tad tāda pretdarbība sekotu?

Intervijas oriģināls:

Te ir bijušā uzņēmēja (telefonu utml. vairumtirdzniecība), kurš pats sevi jokodams sauc arī par štruntīgu basģitāristu, bloga/vloga WWW.ACGARNI.LV autora, Māra BĒRZIŅA traģiskais stāsts. Uzskatu, ka šādi stāsti ir jādzird gan varai, gan cilvēkiem. Man gadu gaitā līdzīgu stāstu sakrājies ap diviem desmitiem. Taču vairums stāstītāju, gribēdami pasargāt sevi vai savus tuviniekus, nav devuši kaut vai man pietiekamus resursus oficiālai un publiskai rīcībai nolūkā panākt kaut cik argumentētākas, tātad – profesionālākas, taisnīgākas varas (milicijas, policijas, tiesu...) un cilvēka attiecības. Jā, arī Māris te nevienu nenosauc. Jo, lai arī konkrēts cilvēks it kā par savu bērnu slepkavību ir notiesāts uz 20 gadiem, viss vēl ir procesā.

Māris runā gana emocionāli. Viņam sāp. Piekto gadu sāp. Es, lai kopaina kļūtu visiem skaidrāka, tiekšos viņa vēstījumu lietišķot. Un - te es izklāstu vien Māra viedokli. Nevis esmu varas vai Māra pusē. Tomēr pa aplinkus avotiem, izmantojot vecus sakarus, painteresējos par šo būšanu un profesionāļi, kuri, protams, negrib atklāties, teica, ka sprieduma pamatotība šajā lietā viņus nepārliecina. Tika lietoti daudz sarkastiskāki apzīmējumi.

Māris pats ir uzrakstījis grāmatu, no kuras es te šo to aizņemšos un sniegšu ļoti lakoniskā, NRA interviju “formātam” atbilstošā apjomā. Bet, uzreiz, ņemot vērā citus, līdzīgos stāstus, teikšu, ka varas vērtējumā es nebūtu tik korekts, kā Māris. Jo uzskatu, ka arī Latvijas varai ir joprojām jāārstējas no vecām kaitēm. “Cilvēkam nav jāpieņem meli. Pietiek, ka viņš pieņēmis dzīvi tajos un ar tiem.” (V. Havels). Cik ilgi vēl Latvijas politiskajai, birokrātiskajai varai šāds stāvoklis liksies pieņemams? Lai gan – Māris par savas grāmatas moto izvēlējies Vizmas Belševicas vārdus:

O, nodevēju tauta, vai ir vērts

Par tevi būt, par tevi galvu nolikt?

O, suņu tauta! Asins bļodā mērc

Tev saimnieks maizes vietā ceļa oli.

Rij savas asinis! Un akmeni rij līdz!

Un asti luncini! Tu pelnījusi esi.

O, kalpu tauta! Saldā priekā trīc

Tev mugura, kad saimnieks tevi nesit,

Bet tavus brāļus. Gaidot zobus ņirdz,

Lai kristu brāļa asiņainā skaustā.

Jo kunga rokā goda zīme mirdz,

Ko viņš tev kaklā kārs, kad miesa dzelzīm šaustā

Beigs raustīties.

Noklausījies, ko un kā viņš teica, uzskatu, ka moto ir vietā. Te ir Māra stāsts. Spriediet paši.

-Grāmatas ievadā jūs apgalvojat, ka situācija ir sarežģīta, līdz galam zināms nav nekas. Un piebilstat: “Vienīgais, ko zinu noteikti – ir notiesāts nevainīgs cilvēks.” Man nebūs telpas visam jūsu stāstam. Tāpēc es gribu, lai mēs runājam pamatā tieši par šo – notiesāts nevainīgs cilvēks! Jo vairāk, ja jūs piebilstat, ka cita versija nevienu īsti neinteresē un visi iebildumi tiek paslaucīti zem paklāja, nevainības prezumpcija pārvērsta vainīguma prezumpcijā... Tāpēc – atliksim te stāstu par to, kā jūs savas pretī runāšanas dēļ zaudējāt savus uzņēmumus, kādi draudi un iedarbes jums tika pielietoti... Es to dzirdēju un izmantošu. Bet šoreiz sākumā kaut cik iezīmējiet to, kas noveda pie šī fakta.

-Viss sākās 2014.gada jūnijā, kad es internetā iepazinos ar sievieti. Uzzināju, ka viņai ir divi mazi puikas... Iepazināmies. Sākām satikties. Viss normāli. Viss skaisti. Lai arī pirmajā tikšanās reizē bija zināms šoks. Izrādījās - viņa mīt sociālajā mājā, viņai ir divi mazi puikas (ko zināju jau pirms tikšanās) un iet smagi. Bet – ļoti kārtīga, priekšzīmīga mamma...

Pirmajā reizē sarunājām, ka vienkārši pastaigāsimies pa Baložiem. Viņa ar abiem mazajiem iznāca un... staigājām. Man vienmēr veidojas lieliskas attiecības ar maziem bērniem. Arī suņi, kaķi – visi mani mīl. Kad gājām pāri ielai, vecākais puika - trīsgadnieks vienkārši pieķērās man pie rokas. Mani tas nepārsteidza. Bet – mammu gan. Viņa teica: viņš nedod roku pat savam tēvam. Bet tev – jau pēc desmit minūtēm.

Nevaru pateikt, kas tas bija, bet cauri galvai man izskrēja doma – tev te ir jābūt. Jā, jā – biju uzņēmējs, tā un šitā. Varēju aizlaisties. Bet paliku – paklausīju intuīcijai. Kopā mēs nedzīvojām. Tobrīd nebija tādu iespēju. Es visu naudu, teikšu godīgi, ieguldīju savā uzņēmumā un man nebija līdzekļu, lai es varētu atļauties uzturēt viņu un vēl divus bērnus. Viņa to lieliski apzinājās. Bet – vīra kungs...

-Vai tad viņi nebija šķirti?

-Viņi nebija oficiāli šķīrušies. Taču – nedzīvoja kopā aptuveni pusgadu. Šķiršanās prāva bija nolikta 2014.gada 29.oktobrī. Deviņpadsmit dienas pēc traģēdijas. Protams, viņš izrādīja zināmu greizsirdību. Es teiktu – brīžiem slimīgu greizsirdību. Es šo cilvēku skaidrā esmu redzējis tikai tiesā. Viņa man, protams, bija stāstījusi, ka viņš viņu sitis... Bija pat tā, ka istabiņā es viņiem nomainīju ledusskapi. Tāpēc, ka vecajā bērna galvas augstumā bija caurums. No naža dūriena... Reizēm vienam otram uznācis dzēruma delīrijs, un vienreiz viņš gājis virsū bērniem. Bet trāpījis ledusskapim. Protams, tas viss tika stāstīts arī policijai. Bet viņus tas neinteresēja. Lai arī viņš bija draudējis (un tam bija liecinieki), ka atņems viņai pašu dārgāko, kas viņai ir. Un tie viņai patiešām bija bērni. Tā kā par bērniem rūpējās viņa, piedošanu, nerūpējās neviens. Bērni nebija ne izlutināti, ne niķīgi... Viņa pati nāk no desmit bērnu ģimenes. Viņa bērnus ļoti mīlēja. Pats redzēju, ka māte neēda, lai pabarotu bērnus. Centos, cik varēju viņai palīdzēt, bet viņa naudu neņēma. Lepna. Latviete. Viņa bija paraugmamma un, starp citu, paraugsieva, kuru vīrs dauzīja kā tādu pelavmaisu. Iepretī vīra alkohola patēriņam un ripām viņa nedzēra nemaz.

Pagāja trīs mēneši un – bērniņi tika atrasti miruši. Tika konstatēts, ka divi puisēni – trīsgadnieks un gadu un divus mēnešus vecs mazulis, miruši bez ārējām vardarbīgas nāves pazīmēm.

Saskaņā ar manā rīcībā esošo informāciju, kuru dzirdēju no mediķiem – tā bijusi vai nu indēšana vai smacēšana.

Protams, es, kad viņa man ap 15 piezvanīja, saucu policiju... Jo – man bija nojauta! Es taču biju brīdinājis Ķekavas bāriņtiesu, vietējo policiju, sociālo dienestu. Nekādas reakcijas!!! Pati bērnu māte četras dienas pirms traģēdijas gāja uz vietējo policiju rakstīt iesniegumu. Bet iesniegumu par to, ka bērnu tēvs draud viņus nogalināt nepieņēma. Atceraties, līdzīgi tika reaģēts uz Sintijas Bāliņas vai Imantas pedofila gadījumiem! Vai ne? Neraksti iesniegumu – mēs neko neatradīsim. Nemaz nemeklēsim.

-Diemžēl arī mana pieredze liecina, ka šāda varas attieksme nav izņēmums.

-Tātad – tajā pašā dienā uz aizdomu pamata tika aizturēta bērnu māte un bioloģiskais tēvs. Naktī no 10. uz 11.oktobri pratināja arī mani. Mani turēja aizdomās. Man tika liegts gan zvans advokātam, gan tiku tur sists. Biju policijas uzraudzībā no 16 pēcpusdienā līdz 5 nākamajā rītā.

-Tomēr – runa ir par bērniem. Kāpēc, teiksim, “sistēma”, jūsuprāt, distancējās no šīs it kā pietiekami riskantās situācijas?

-Jā, nekāda savlaicīga reakcija ne no bāriņtiesas, ne policijas puses nesekoja. Ļoti iespējams, ka, adekvāti reaģējot, abi mazie joprojām būtu dzīvi. Es nevaru apgalvot, kas tieši noslepkavoja bērnus, bet varu apgalvot vienu – māte to neizdarīja.

Un, vēlreiz atkārtoju, manuprāt, bērnus varēja izglābt gan pirms traģēdijas, gan traģēdijas brīdī, gan varēja arī atrast īstos slepkavas pēc notikušā. Ja tikai sistēma neizvēlētos gļēvi ielīst stūrī. Ja tā nemēģinātu noslēpt visu institūciju bezatbildīgo rīcību. Ja necenstos uzgrūst vainu par notikušo jau tā visvairāk cietušajam cilvēkam – bērnu mātei. Ja vien domāšana tur neaprobežotos ar ciniskiem secinājumiem – viņai tāpat nav ko zaudēt, dzīve jau ir beigusies, tur cilvēks vairs nesanāks, gan jau atzīsies utt...

-Kas tieši kļuva par pamatu mātes sodīšanai?

-Tātad – policija palaida mani mājās 5 no rīta. Bet visu nakti man borēja: ja arī tas nebiji tu, tad tā tava bāba točno ir sīkos novākusi, jo viņi taču tev traucēja. Es saku: kas tās par muļķībām, man bērni vispār nevar traucēt, viņi man vienmēr pielīp kā mušas. Man ir lieliskas attiecības ar bērniem un, kad es iepazinos ar to sievieti, es jau zināju, ka viņai ir bērni. Kas man varēja traucēt?

Kādā mirklī man ienāca prātā... Reizēm viņa veda bērnus pie manis uz dzīvokli mazgāties. Un es atcerējos, ka pāris dienas pirms tā notikuma nevarēju atrast tādu lietu kā manikīra šķērītes. Domāju, jāpasaka tai izmeklētājai ar kuru runāju nākamajā rītā... Ievēroju pretīgumu viņas sejā. Viņa man pajautāja tikai – cik lielas un kādā krāsā? Mans labs draugs analizējot šo vēlāk teica: ko ar šķērītēm var izdarīt “tādu”, ja bērniem nav ne skrambiņas? Kaut ko nogriezt – nagus vai matus. Un tad es atcerējos to, ko policija nezināja. Kad es ar māti iepazinos, viņa no bērnu tēva centās atdabūt kaut kādu mistisku slotiņu. Es pajautāju – kas tā ir? Viņa teica - savulaik viņš bijis tik greizsirdīgs, ka visiem pats griezis matus. Viņš viņai nogriezis matu šķipsnu, satinis ar drātiņu... Beigās mēs to slotiņu atdabūjām. Es viņu pats iznīcināju. Un tagad padomājam – ja nu bērniem ir apgrieztas matu šķipsnas...

Vienā no televīzijām bija sižets, kurā viņas brālis pateica, ka bērniem bijušas nogrieztas matu šķipsnas. Es viņam par šo versiju stāstījis nebiju. Uzrakstīju iesniegumu četros eksemplāros. Divi ir pie manis. Viens bija adresēts izmeklētājai Veronikai Čuprikai, otrs Andrejam Sozinovam – viņas tiešajam priekšniekam. Laikam ar to izraisīju viņu dusmas pret sevi, rezultātā, lai arī iesniegumu pieņēma, neviens ar ausi neklapēja. Tobrīd svarīgāk bija imitēt vētrainu “Imantas pedofīla” meklēšanu, kurš pēc pusgada klusēšanas bija atsācis savus uzbrukumus, dienu pirms iesniedzu šo dokumentu. Tā vietā policija ir draudējusi visiem atriebties. Arī man, un ne tikai draudējusi.

-Par ko?

-Ja es kaut kā spirināšos pretī viņu versijai, - ka māte vainīga bērnu nāvē. Jo bērni man esot traucējuši.

Spriedumā nav pierādījumu vai traģēdijas dienā vīrs ir ģimeni apmeklējis. Nav arī pierādījumu tam, ka viņš to nav darījis. Pārliecinoša alibi nav nevienam no ģimenes. Vīra ģimene ir “nodrošinājusi” viņa alibi. Tiešie radi - viņa tēvs, kurš, saskaņā ar paša liecībām, visu dienu bijis konstantā dzērumā, un viņa vecmāmiņa - veca kundze. Esmu uztaisījis grafiku, kurš atspoguļo viņu teikto par to, ko bērnu tēvs tajā dienā ir darījis. Tur absolūti nekas nesakrīt. Un – parādās brīvais laiks, par kuru neviens nevar pateikt, kas tad bija!

-Kādi apkopojoši secinājumi izriet no jūsu stāsta?

-Man vislielākā cemme ir par to, ka no policijas puses nebija reālas izmeklēšanas. Visas instances pirms tam tika brīdinātas... Jā, žēl, ka nerakstījām iesniegumus. Es neuzrakstīju bāriņtiesai iesniegumu, paļaudamies, ka situācijā, kad ģimene šķiras, tēvs – dzērājs, varmāka, pietiks vien piezvanīt. Kā viņus vispār varēja nenošķirt?

Nākamais. Traģiskākā stāsta daļa. Oficiālā versija ir tāda, ka tas viss noticis starp pulksten 15-16, 10.oktobrī. It kā nosmacēšana. Taču sākotnēji viņi “nez kāpēc” tā nedomāja. Man ir pamats uzskatīt (esmu izanalizējis spriedumu, kas ir vienīgais man kā lieciniekam pieejamais materiāls), ka tas viss sākās ap 11-12, un bērni netika vis nosmacēti, bet gan noindēti. Pirmo mēnesi policija izmeklēja indēšanu! Nevis smacēšanu. Par to liecina visi mediķi. Jo bija atvemtās masas.

Mana versija – bērnus noindēja. Bērnu pudelītē sulai pielēja klāt kaut ko no klofelīna grupas medikamentiem. Kas to izdarīja? Saprotiet, es nevaru uz kādu rādīt ar pirkstu. Bet bērniem palika sliktāk, viņi gulēja un vāji elpoja. Māte pati arī padzērās (pagaršoja, pirms dot mazajiem) no tās pudelītes. Un tā ir pudelīte, kura nav tikusi izmeklēta, bet iznīcināta!

-Kas iznīcināja?

-Policija… Tiek saukti mediķi. māte teic, ka bērni vāji, dīvaini elpo utt. Dispečers sūta tuvāko brigādi. Tā atradās Ķekavā un tās sastāvā nebija neviena ar ārsta izglītību. Nesūtīs taču pie diviem neelpojošiem bērniem feldšeru brigādi vai ne?

Atbrauc, redz, ka bērni vāji elpo. Sāk pumpēt, elpināt... Bet bērni sazāļoti. Rezultātā bērniņi palēnām sāk izdzist. Bet šie gudrinieki, feldšerīši, tā vietā, lai sauktu reanimāciju, izlemj: nē – mēs paši! Kāpēc es to tā apgalvoju? Ekspertīzes uz klofelīna grupas elementiem nav tikušas veiktas. Speciālisti teic, ka nāves veids šo manu versiju apliecina. Tas esot pierādāms ar ekshumāciju. Māte redz, ka bērniņi izdziest. Tad nu arī mediķiem sāk likties: te kaut kas nav tīrs, jāsauc policija. Visi lietiskie pierādījumi apčamdīti, apgrābstīti... Tā pati pudelīte. Pierādījumu nav! Vēl vairāk – ar pirmās instances tiesas spriedumu visi pierādījumi lietā tika iznīcināti!

-Bet kāda vispār šai slepkavībai jēga? Kāds bija nozieguma motīvs?

-Motīvi bija tēvam. Atriebties. Īstenot savus draudus. Uz bērnu rēķina. Arī alimenti. Ja mēs dzertu un lietotu ripas, jūs nevarat iedomāties, kas mums galvā darītos. Mēs nevaram ielīst cita smadzenēs.

-Kādi vēl secinājumi?

-Policija apjauta tās ziepes, kas ir notikušas... Divi bērni ir nogalināti. Bet atbraukuši neprofesionāli mediķi, pirms tam brīdināta policija, bāriņtiesa un psihologs... Saprotiet, kāds būtu skandāls? Lai to novērstu – kurš vienīgais to visu ir redzējis? Bērnu māte. Viņi nezināja, ka arī bērnu māte no tās pudelītes padzērās, arī viņai nekādas analīzes netika veiktas. Viņi nezināja, ka neatcerēsies nekad. Domāja, ka pāries šoks un sāks atcerēties. Kas būs, ja viņa atklās visu, ko redzējusi? Tāpēc viņu iesloga, totāli izolē, zāļo, neved pat uz bērnu bērēm, neveic izmeklēšanas eksperimentus - kuri pierādītu, ka viņa fiziski nemaz nespētu to izdarīt (turklāt vienlaicīgi diviem!).

Spilvenu ar ko “nosmacēja” tā arī neatrada, motīvu pievilka ar interpretācijas palīdzību, “pierādījumus” viltoja.

Saka, atstājusi bērnus uz stundu vienus, zvanījusi tēvam, lai atvilinātu un iegāztu. NEKAS no tā visa reāli spriedumā nav pierādīts. Interpretācija un viss. Es to visu varu pierādīt.

Bet, ja runājam lielākā mērogā, tad es par atbildīgajiem šajā būšanā uzskatu Ēriku Kalnmeijeru, Intu Ķuzi, Jēkabu Straumi un Ivaru Bičkoviču (līdzīgi, kā jaunais tieslietu ministrs, gan citā lietā).

-Kā tas skāra tieši jūs?

-Es zinu ka vienu laiku viņi rakstīja lietu arī uz mani. Katru reizi, kad es gāju liecināt, es to jutu. Viņiem nepatika ka es runāju pretī. Viņi lika man saprast: vecīt, mēs tevi arī tūlīt paņemsim pie dziesmas. Par uzņēmumu iznīcināšanu citu reizi.

Biju spiests parūpēties par savu alibi. Izņēmu savu telefona izdruku, pēc kuras noteicu, kur un cikos es tajā dienā biju. Telefonu man izņēma 2014.gadā un atdeva tikai pēc trim gadiem! Bet zvanu vēsture tur vairs nesakrīt ar izdruku un ne tikai tas vien! Tāpat, kā dati otrā datora sistēmas blokā (nu jau pierādīts ka viltoti), kurš bija vienīgais “pierādījums” pret māti!

-Kas īsti notiek tagad?

-Tieslietu ministrija uzskata, ka tiesnesis, kurš ir skatījis krimināllietu un taisījis tajā spriedumu, un kurš izskata ARĪ notiesātās personas sūdzību par prokurora lēmumu atteikties atjaunot kriminālprocesu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, ir NEPIEĻAUJAMA. Bet Kalnmeijeri, Ķuži, Straumes, Bičkoviči & Co ignorē ministrijas viedokli. Uzliek grifu “ierobežotas pieejamības informācija” un nosauc to par savu “bezkompromisa tiesiskumu”.

Un vēl, rebrendotā Drošības policija var nemēģināt mani par šo iespundēt. Esmu nodrošinājies – WWW.ACGARNI.LV par to uzrakstīs, pat, ja es pats nespēšu. Ja vajadzēs - arī citās valodās. Un tad jau visu “slepeno” informāciju. Būs viņiem tikai sliktāk.

Visbeidzot, gribu pateikt milzīgu paldies savā un bērnu mammas vārdā tiem labajiem ļaudīm, kuri palīdzējuši mums gan finansiāli, gan ar mantām, gan ar padomiem un informāciju, gan vienkārši morāli atbalstot.

Arī Tev Viktor - liels paldies, nedzēs šo laukā, tur vajag lielu drosmi, lai šo izdarītu un tāda ir tikai lieliem cilvēkiem.

Bet vislielākais paldies manai sirmajai māmuļai, kura velk šo krustu nekurnot. Mātes tādas ir – atdos visu savam bērnam, visu...

 

Autors: Viktors Avotiņš / WWW.ACGARNI.LV